ئەیوب 14 – KSS & OL

Kurdi Sorani Standard

ئەیوب 14:1-22

1«مرۆڤی لەدایکبوو لە ژن

ڕۆژگاری کەمە و چەرمەسەری زۆرە.

2وەک گوڵ دەپشکوێت و پاشان سیس دەبێت،

وەک سێبەر دەڕوات و ناوەستێت.

3ئایا چاوت لەسەر کەسێکی وەکو ئەم دەبێت؟

ئێستاش ئەوت هێناوەتە بەردەم خۆت بۆ دادگایی؟

4کێ دەتوانێت پاکێک لە گڵاوێک دەربهێنێت؟

بێگومان کەس!

5جا ئەگەر ڕۆژانی هەرکەسێک دیاریکراو بێت و

ژمارەی مانگەکانی لای تۆ بێت و

کاتێکت بۆ دیاریکردبێت کە لێی تێنەپەڕێت،

6ئیتر لێیگەڕێ با پشوو بدات،

هەتا وەک ڕەنجدەرێک دڵخۆش بێت بە تەواوبوونی ڕۆژەکەی.

7«لانی کەم دار ئومێدی ئەوەی هەیە کە

ئەگەر بڕایەوە چەکەرە بکاتەوە و دووبارە شین بێتەوە و

لقوپۆپی تازە دەربکات.

8ئەگەر ڕەگەکەی لەناو زەویدا کۆنیش بێت و

بنەدارەکەی لەناو خۆڵدا بمرێت،

9هەر کاتێک بۆنی ئاو بکات چەکەرە دەکات و

وەک ڕووەکێکی نوێ لق دەردەکات.

10بەڵام پیاو دەمرێت و لەناودەچێت؛

مرۆڤ ڕۆح بەدەستەوە دەدات و بوونی نابێت.

11هەروەک ئاوەکان لەناو دەریاچە نامێنن و

ڕووبار ئاوی تێدا نامێنێت و وشک دەبێت،

12هەروەها مرۆڤیش ڕادەکشێت و هەڵناستێتەوە،

لە خەوەکەی خەبەری نابێتەوە و بەئاگا نایەت

هەتا ئاسمان نامێنێت.

13«خۆزگە لەناو جیهانی مردووان لەچاو ونت دەکردم و

دەتشاردمەوە هەتا تووڕەییەکەت دادەمرکایەوە!

خۆزگە کاتێکت بۆ دیاری دەکردم و

بەبیرت دەهاتمەوە!

14ئەگەر پیاوێک بمرێت، ئایا زیندوو دەبێتەوە؟

هەموو ڕۆژانم تێکۆشانە،

ئارام دەگرم هەتا دەرووم لێ دەکرێتەوە.

15بانگم دەکەیت من وەڵامت دەدەمەوە،

تامەزرۆ دەبیت بۆ ئەو بوونەوەرەی کە دروستت کرد.

16بێگومان ئەو کاتە چاودێری هەنگاوەکانم دەکەیت،

بەڵام تێبینی گوناهەکەم ناکەیت.

17یاخیبوونەکەم گرێی لێدراوە لەناو بوخچەیەک،

تاوانەکەم دەشاریتەوە.

18«هەروەک چۆن کە چیا بکەوێت پارچەپارچە دەبێت و

تاشەبەرد لە جێی خۆی دەلەقێت،

19ئاو بەرد دەسووێنێت و

لافاو خۆڵی زەوی ڕادەماڵێت،

بەو جۆرە تۆش هیوای مرۆڤ لەناودەبەیت.

20بۆ هەتاهەتایە بەسەریدا زاڵ دەبیت و کۆتایی پێ دێت،

ڕووی دەگۆڕیت و دەریدەکەیت.

21ئەگەر کوڕەکانی ڕێزیان لێ بگیرێت، پێی نازانێت،

ئەگەر لە پلەوپایەشیان نزم بکرێتەوە، ئاگای لێ نییە.

22تەنها هەست بە ئازاری خۆی دەکات و

داخ بۆ حاڵی خۆی دەخوات.»

O Livro

Job 14:1-22

1Como é frágil o ser humano;

são bem poucos os seus dias e cheios de inquietação!

2Desabrocha por um momento, como uma flor, e logo seca;

como a sombra fugitiva duma nuvem que o vento sopra,

também ele desaparece num instante.

3Terás mesmo de ser assim tão áspero

para com os fracos humanos e trazê-los a julgamento?

4Como podes pedir pureza a alguém que nasceu impuro?

5Concedes ao ser humano um curto espaço de vida;

são apenas alguns meses que lhe dás,

sem possibilidade de ultrapassar o tempo que lhe foi atribuído!

6Por isso, dá-lhe um pouco de descanso, peço-te.

Desvia a tua ira e permite que passe tranquilamente o seu dia,

como um trabalhador.

7Até para uma árvore há esperança;

se lhe cortarem um ramo, ainda pode dar rebentos e florescer.

8Mesmo quando as raízes começam a envelhecer, debaixo da terra,

e o caule fica menos tenro.

9Ainda assim é capaz de se renovar, se for regada,

à semelhança duma planta nova.

10Mas quando uma pessoa morre e a enterram,

dando o último suspiro o que fica dela?

11Tal como a água que se evapora num mar,

ou como o ribeiro que seca e desaparece por falta de chuva,

12assim o ser humano se deita pela última vez;

não se levantará mais,

senão quando já não existir o universo;

não se reerguerá antes,

não despertará do seu sono.

13Oh! Se me escondesses no mundo dos mortos

e lá me deixasses esquecido,

até que a tua ira tivesse acabado

e tivesses um momento determinado

em que tornasses a lembrar-te de mim!

14Se um indivíduo morre, voltará à vida?

Quanto a mim, esperarei por dias melhores,

até que seja liberto das minhas lutas e dificuldades.

15Chamar-me-ias e eu te responderia;

recompensar-me-ias, pois me criaste.

16Observarias todos os meus passos

e não tomarias em conta as minhas falhas.

17Arquivarias o processo que serviria para me condenar.

18Assim como as montanhas podem desfazer-se e desaparecer

e as rochas são arrancadas de seus lugares,

19assim como a erosão da água sobre as rochas as desfaz em areia

e a sua força altera a superfície do solo,

da mesma forma tu destróis toda a esperança dos homens.

20Fazes deles gente velha e enrugada

e depois manda-los embora.

21Nunca chegam a saber se os seus filhos são honrados pela sociedade,

ou se antes se decaem e se arruínam.

22Para eles há apenas tristeza e sofrimento.”